Hospital de la Santa Creu i Sant Pau.
Čau! Mani sauc Luīze, es dzīvoju Barselonā, un šī mana bloga sadaļa ir veltīta tiem, kas man ar zināmu regularitāti prasa padomus par to, kur iet, ko redzēt, kur apmesties, ko ēst Barselonā. Galu galā, uz šo brīdi Barselonas lidostā katru nedēļu ierodas astoņi tiešie lidojumi no Rīgas + vēl divi Gironas lidostā. Visas krustmāmiņas, otrās pakāpes masīcas, un septītā stāva kaimiņienes jau ir bijušas, un viņām ļoooti patika. Protams, ka Tu arī gribi! Kā Šubriks zināja jau gadus 10 atpakaļ “visām sievietēm gribas uz Portugāli Barselonu, tev arī, tu tikai neizrādi“.
Lai mēs labāk sparastos, te ir īsais stāsts par manu pieredzi ar Spāniju. 2005. gada pavasarī mēs ar mammu, mammas māsu un brālēnu pavadījām nedēļiņu Barselonā, kas izmainīja manu dzīvi. Barselona un Spānija mani tik ļoti savaldzināja, ka Rīgā sāku mācīties spāņu valodu, 2006. pavadīju mēnesi NVO sektora aktīvo jauniešu nometnē Andalūzijā (tas bija pirms Krīzes, un Spānijā bija naudas atliku likām), 2007. devos sešu mēnešu Eiropas Brīvprātīgo Darbā uz Ciudad Real… un, kad beidzot salikās, ka atkal jāpievēršas mācībām, 2009. iestajos Salamankas universitātē un 2013. tur ieguvu bakalaura grādu socioloģijā. Tad parvācos uz Barselonu, lai studētu maģistratūrā, kas pārvertās pilna laika doktorantūrā, kuras pabeigšanu šobrīd prokrastinēju rakstot šo paladziņu. Man patīk domāt, ka 10+ gadi valstī tomēr ļauj šo un to saprast labāk nekā 5 dienas, tā kā atļaušos dot padomus! (Ja gribi naivākus padomus, skrullē līdz galam, tur apakšā ir copy-paste no manis 2009. un 2014. rakstītiem e-pastiem.) Tātad:
Uz 2018. beigām es domāju šādi:
1. Pieņem, ka velēties ‘autentisku pieredzi’ ir absurdi. Tāpat kā tie, kas brauc Rīgu skatīties, parasti netiek uzaicināti uz kotletem pie manas omītes Iļģuciemā un uz kartupeļu talku laukos, vietās, kur Tu brauc atpūsties no savas ikdienas dzīves, mierīgi rit vietējo ikdiena. Un tai paralēli eksistē milzu tūrisma industrija, kuras misija ir Tevi atvizināt, izguldīt, pabarot, izklaidēt un nokāst maksimumu daudzumu eiro. Mēģināt izvairīties absolūto tūristisko absurdu ir jauki un saprotami (un šis posts Tev kaut nedaudz palīdzēs, es ceru), bet pazemini autentiskuma latiņu, būs vieglāk.
2. Uztver vietējos empātiski. Jā, viņi pārsvarā uz Tevi skatisies ar zinamu nicinājumu – jo sevišķi, ja tev ir redzami saules apdegumi, pludmales čības februarī, Tu skaļi uzvedies zem viņu logiem, jo sangria likās laba ideja, vai vem metro – bet saproti jel, ka Tava klatbūtne ir pretrunīga. Jā, tūrisms ienes ļoti labu naudiņu, bet tas arī ceļ cenas, izstumj cilvēkus no viņu rajoniem, pārvērš tradicionālos bāros zaļo sulu iestādījumos, pārpilda ielas, traucē satiksmi, taisa troksni un atkritumus, un čurā uz sliekšņiem. Ja gribi iemācīties pāris rupjību spāniski vai katalāniski, pajautā, ko Barselonai ir nodarījusi īstermiņa apartamentu īre. Metmātika ir vienkārša: ja dzīvokļa īpašnieks var izīret savu īpašumu pa 100 €/naktī, turklāt bieži vien nereģistrējot šo biznesu un nemaksājot nekādus nodokļus, kāpēc lai viņš gribētu pastavīgus īrniekus par 700 €/mēnesī?
3. Ja ne-viesnīca liekas labākā opcija, pievers uzmanību, lai dzīvoklim būtu “License or registration number”. Airbnb apgalvo, ka nekas traks nav arī tad, ja “City registration pending”, bet priekš karmas punktiem un lai izvairītos no nevajadzīgiem brīvdienu sarežģījumiem, ja pēkšņi pārējiem kaimiņiem ir apnikusi tūristu vazāšanās pa viņu kapņu telpu un viņu izsauc inspekciju, labāk īrē legāli. Nesen Barselonas dome šadi lepni reklamējās, ka ir slēguši 2000 nelegālās gultiņas un ka slēgs vēl. Tu negribi, lai tā butu Tava gultiņa, kad ierodies ‘mājās’ ar tulznām un saules apdegumiem.
4. Kur apmesties? Es ieteiktu šīs rozā līnijas ietvaros, ne vecpilsetā un ne pavisam ārpusē. Tās ir vēl labi staigājamas zonas un sabiedriskā transporta apkalpotas zonas. Un no jebkura roza līnijas punkta līdz Plaça de Catalunya var ar kājām aiziet mazāk kā 50 minūtēs.
5. Kā pārvietoties? Ar sabiedrisko transportu!
No Barselonas lidostas par 1 eiro ar vilcienu: Dodies no Terminal 2 uz Renfe (nacionālā vilcienu kompānija) Rodalies (vieglā dzelceļa nosaukums katalāniski, spāniski = cercanías) staciju, nopērc 10 braucienu biļeti ‘T-10’ vienai zonai par €10.20 un brauc ar vieglo dzelzceļu (no lidostas iet tikai viens maršruts, neiespējami kļūdīties) līdz Barcelona Sants dzelzceļa stacijai vai Passeig de Gracia metro stacijai. Iet ik pa 30 min un līdz Passeig de Gracia tiek 25-30 minūtēs, neatkarīgi no sastrēgumiem, kuros var stāvēt autobusi un takši. Turpini lietot atlikušos 9 braucienus pilsētas sabiedriskajā transportā. Barselonas sabiedriskais transports iziet ārpus pirmās zonas tikai jau aiz kalniem un labu gabalu ārpus pilsetas braucot pa krastu, ikdienas lietošanai pa pilsetu Tev vajag tikai ‘zona 1’.
No Barselonas lidostas pa 2.20 eiro ar autobusu: Dodies no Terminal 1 uz autobus pieturu, kap iekšā 46. autobusā, dod šoferim 2.20 un brauc līdz Plaça de Espanya. (Būtu 1 eiro, ja autobusu pieturā būtu biļešu automāts, bet man liekas, ka ta tur nav.) Plaça de Espanya uzmet acis vēršu cīņu laukumam, kas pārversts tirdzniecibas centrā un dodies iekšā metro, pērc T-10 un brauc, kur vajag.
No Barselonas lidostas pa 6 eiro ar autobusu: Jebkurā no termināļiem seko zilajām AeroBus norādēm, kas Tevi aizvedīs uz pieturu un pa taisno līdz Plaça de Espanya vai Plaça de Catalunya.
Taksis no lidostas ir 30+ eiro. Vienīgais sakarīgais iemesls to izmantot ir ierašanās pilnīgās nestundās (pēc pusnakts ar sabiedrisko no lidostas ir pašvaki), jetlag vai arī ja kāds cits maksā tavus takšu rēķinus.
Ja esi tas pratvēders, kurš noticēja Ryanair un ir aizlidojis uz Girona, nāksies vien tikt pašam galā ar autobusiņu uz Barcelona Nord autoostu, kas atrodas pie Arc de Triomf, pa 16€.
Pa pilsētu staigā ar kājām un brauc ar metro. Metro ir lielisks, un Tevi izvizinās, kur vien vajag. Darba dienās pirmais vilciens iziet no galapunkta 5:00 un pedējais – 00:00, kas nozīmē, ka lielakajai daļai marsrutu pedējais metro pietur centrā ap 00.10. Piektdienās pēdējais iziet 02:00 un naktīs no sestdienas uz svētdienu iet bez partraukuma, tāpēc svētdienās metro tīrība mēdz būt apšaubāma. Pa naktīm iet arī nakts autobusi. Ar to pašu T-10.
Barselonā ir arī sešas tramvaja līnijas, kas darbojas tikai divos rajonos un nav savienotas (es zinu, jocīgi!), bet rīdziniekiem var būt interesanti pabraukāties, lai salīdzinatu. Ekskursijās ārpus pilsetas Tevi var izvest gan starppilsetu autobusi, gan trīs veidu dzelzceļš atkarībā no maršruta: Rodalies, Ferrocarrils de la Generalitat de Catalunya, vai Renfe.
Ja galīgi kājas krīt nost, nakts, lietus vai cita nelaime, brauc ar melni dzeltenajiem marķētajiem takšiem. Ūberu un visu citu neskaidro interneta laikmeta uzņēmēju mašīnīšu aplikācijas ir liela politiska cīņa šobrīd Spānijā, un manas simpātijas ir taksistu pusē. Taksi var atrast uz ielas (zaļa gaismiņa = brīvs) vai arī ar mytaxi.
Kā nepārvietoties? OK, tagad nāk mans naids… neņem velorikšas, neīrē motrollerus, riteņus, segway vai e-skūterus, lūdzu! Visi šie marginālie satiksmes draņķi ar tūristu uz tā tikai čakarē dzīvi visiem pārejiem. Tu tiešām domā, ka doties nepazīstamas 1.6 miljonu pilsētas satiksmē ar velmi ‘izbaudīt pilsētu’ uzlabos dzīves un satiksmes kvalitāti gan Tev, gan visiem pārējiem? Nē. Es katru dienu zaudēju neironus mēginot apdzīt velorikšas un 20 braucēju velo ekskursijas uz maniem veloceliņiem. Ej ar kājām! Tas ir pareizais ātrums, lai novērtētu pilsētu un pēc iespējas mazāk traucētu citiem.
…
Turpinājums sekos!
Carrer de Terol, Gràcia. Un, nē, ielas apelsīnus neviens neēd.
2014. es rakstīju:
Metro (un kājas!) pa Barselonu. No lidostas piemērotākā normālo cilvēku opcijas (jo ir arī speciālais tūristu autobuss) ir vieglais dzelzceļš (Rodalies R2), kas iekļaujas metro tīklā.
Mani galvenie ietiekumi būtu:
Kā jau teicu, samaksāt par tūristu autobusu un izbrauktāt visu. Un darīt to vizītes sākumā, lai gūtu ideju par to, kur kas atrodas.
Izburzīties pa vecpilsētu. Mazas ieliņas, uz balkoniem žūstoša veļa, utt. Vecpilsētai ir 3 daļas: Gòtic (pa vidu) ir principā iepirkumu centrs bez jumta, bet ir arī šarms. Raval ir ļoti autentisks un pilns ar visdažadākajiem imigrantiem, var likties viegli bīstams, taču ir interesanti. Born ir relaksētāks, un tur nevar palaist garām Palau de la Musica Catalana, kas ir Jūgendstila/Modernisma pērle.
Eixample un Vila de Gràcia arī ir pilnas ar Jūgenda detaļām, tā kā tur arī jāiet pastaigāt. Vila de Gràcia, turklāt, ir piemērs kā nolaists rajons (skat. Raval) var atjaunoties, ja tur ievācas visādi hipsteri. Līdz ar to daudz interesantu (arī padārgu) bodīšu ar vietējo mākslinieku mantām un daudz pieņemamu ēšanas opciju.
Pludmale! Barceloneta ir kārtējais piemērs rajonam, kas pēkšņi ir modē. Pēc ielūkošanās tur atliek pastaiga gar jūru, kas, ka pietiek pacietības un spēka, aizved līdz guļamrajoniem un ļauj redzēt barseloniešus.
Gaismas un mūzikālās strūklakas starp Plaça Espanya un Nacionālo Makslas Muzeju Montjuïc kalnā. Banāli, protams, bet mīļi. Vasarā katru vakaru 21.00; 21.30; 22.00; 22.30; 23.00.
Tūristu lamatas (ko vajag tomēr redzēt):
La Rambla. Šausmas, kas pilnas ar ļaudīm un bardaku. Un sliktām mantām un ēdienu. Vajag noiet no vien gala līdz otram, taču sargājot somas un neko nepērkot. Turpat uz Ramblas ir La Boqueria tirgus. Tūristu lamatu un ikdienas dzīves simbioze. Tirgo visu iespējamo, jo sevišķi jūras mošķīšus, un visdāžadākos tūristu specpiedāvājumus (tip. augļu gabaliņus plastmasas krūzītēs, utt).
Gaudi mantojums. Park Güell jau gadu ir ieejas biļetes. La Pedrera ir remontā. Mans ieteikums būtu aizdoties līdz Park Güell, taču nepirkt biļeti, paskatīties apkārt to, ko dod par velti (+ skatu, kas paveras no pašas kalna augšas; tas joprojām ir bez maksas). Un tas pats par pilsētas mājiņām, apskatīt garām ejot, bet rindā nestāvēt un naudu nemaksāt. Kā jau teicu, visa Gràcia, Eixample un vietām arī vecpilsēta ir pilna ar jūgendiņiem.
Ko drīkst pirkt? Spānijā ražotas lietas!
Piemēram, Art Escudellers mini ķēde ir spāņu keramikas izstrādājumu veikali. Ignorējot flamenko dejotāju un buļļu figūriņas, dodamies pie cepeškrāsns traukiem, šķīvjiem, utt. Visi reģioni pārstāvēti. Lielākais no veikaliem ir Escudellers 23.
Chinata ir eļļas un citu ēdamproduktu un ķermeņproduktu kompānija no cita reģiona (Extremadura), taču kvalitāte ir burvīga. Veikaliņš Carrer Dels Angels 20 (Raval).
Labākā kafija pilsētā: El Magnifico. Carrer de l’Argenteria 64 iekš Born (ed. tagad arī nelielā klusākā ieliņā, kur nav rindas: Mag by El Magnífico, kas atrodas Grunyí 10). Pārsvarā tirgo pupiņas un maltu kafiju, taču ir arī kafijasmašīna un iespēja izdzert labu kafiju sēžot uz maza soliņa un vērojot garām ejošos.
Un, protams, veselīga tūrisma pamatprincipi (jo sevišķi jūlijā Spānijā): saules cepurītes, dzert ūdeni, sargāt somas, izvairīties no pūļiem, nepirkt Ķīnā ražotus suvenīrus un neko tādu, ko tirgo arī LV (tip. Mango, Zara, H’n’M).
Carrer d’Andrea Dòria, Barceloneta, rajona svētku dienā.
2009. es rakstīju:
Tā kā man nav ne jausmas, kā Tu ceļo, varu ietekt tikai to, kas man patīk Barselōna ir milzīga, es izvēlētos mierīgi paklīst 5 dieniņas (noteikti taču ne pilnas, vai ne), paklaiņot ieliņas, pavērot Vidusjūru un nevis tirināties apkārt un svīst.
Taču, ja patīk visādi must-see, tad apkārt Barselōnai ir Sitges (ciems 40 km no Barnas, kas slavens ar savu fantāzijas filmu festivālu, karnevālu un nūdistu/crusing pludmalēm) un Montserrat klosteris (Monasterio de Montserrat) ar visādiem katoļu spīgulīšiem un Melno Madonnu ar visu bēbi (82 km no Barnas), kas visiem traki patīk (nu ir jau smuki, klintī iecirsta baznīca un klosteris, skats lejā no klints, pastaigu taciņa ar visādiem Jēziņiem + vēl katoļu zelts baznīcā) – kopā tas var būt 1 dienas ceļojums.
Metro noteikti ir sakarīgākais veida kā pārvietoties pa pilsētu, Tu noteikti negribi parkoties (tur piekopj full-contact parkingu, bīdot mašīnas) un cerēt, ka nenozags. Madrides metrō joprojām ir 1 euriks, tā kā Barselōnas nevajadzētu būt daudz dārgākam – jebkurā gadījumā Barselōna nav Londona, jo sevišķi sabiedriskā transporta dārdzības ziņā.
Pirmajai dienai vai otrās dienas rītam var būt noderīgi izdarīt vistūristiskāko un paņemt kādu no sightseeing hop on-hop off autobusiem (1, 2) – tas dos sajūtu par attālumiem un parādīs visu must-see.
Turklāt tas noteikti aizvedīs uz Park Güell, kas ir parks, ko vienam bagātniekam režisējis Gaudi – skaisti un var pat izbaudīt, ja vien pieciet pārējos ļaužu barus, bet vajag redzēt. Tāpat vajag vismaz noiet garām Gaudi mājiņām (La Pedrera, Casa Batlló) un Sagrada Familia baznīcai, vienkārši vajag.
Bērniem iesaku akvāriju – tur haizivis un tā, turklāt milzu akvāriji, kas iet virs galvas. 12 euriki bērniem, 17 pieaugušajiem. Kopā ar akvāriju var izbaudīt visu krastmalu/ostmalu, kas ir smuka promenāde ar jahtiņām, saulīti, Vidusjūru.
Centrālā tūristu iela ir La Rambla, ko noteikti neplaidīsi garām, tā ved no Plaça de Catalunya līdz pat krastmalai ar Kolumba statujiņu kolonnas galā, tur var dabūt visu sākot no mīmiem, somām, dzīviem putniem un apšaubām mākslas darbiem… par tūristu cenām, protams.
Un vispār par bērniem atceries, ka tie visur jāņem līdzi arī labi pēc pusnakts un kaut arī visur pīpē (ed. tas kopš 2011. ir mainījies) + ja kāds grib makdonaldu, tad labāk aizvest uz Pans’n’Company – sviestmaižu tirgotavas uz visiem stūriem, kas piedāvā visu netīrīgo makdonaldu atmosfēru, kokakolu (vai apelsīnu sulu) un iespēju tomēr saprast, ko tu ēd.
Man abas reizes viselegantākos pārsteigumus sagādāja modernās mākslas muzejs MACBA, kas atrodas visdziļākajā vecpilsētas kaktā starp piečurātiem stūriem, alternatīvo dizaineru bodītēm un apzīmētiem graustiem. Nekad nevar zināt, ko tu tur dabūsi, taču kvalitāte garantēta – man vienreiz tika klasiskais Eiropas sirreālisms, bet otro – izstāde par Černobiļu, gan vēsturiskās lietiņas, gan fotoprojekti. Traki patika.
Ar bāriem un restorāniem būs grūtāk, jo tie traki mainās. Viens, kurš cerams vēl eksistē un kuru ir vērts pārbaudīt, ir La Xampanyeria, kas dod milzu maizites un cavas pudeli uz diviem, vismaz kādreiz deva (Reina Cristina 7 ir adrese).
Svarigi – neiet vakariņās pirms 21iem, nebūs tas. Un gulēt neiet pirms 2iem, arī nebūs tas. Un starp 13:30 un 17iem atpūsties un nesaspringt. Vietu būs daudz, iesaku paiet pāris soļus prom no centrālajām/lielajām ielām, taču – ka jau visur – ēst tur, kur ir cilvēki.
Ja gribas elegantu pikniku, tavs ceļš ved uz El Corte Inglés universālveikaliem, kuru kulinārijas nodaļas un visdažādāko sķiņķu-sieru-olīvu sortiments iepriecinās katru. Krietni autentiskākai pieredzei (beigtiem zaķīšiem, jocīgiem augļiem un pārāk svaigām zivīm) meklē tirgus paviljonu Ramblas rietumu pusē – La Boqueria.
Un ar futbolu ir tā – protams, Barças stadiōns ir viena lieta, taču, ja to dienu laikā ir kāda no izlases spēlēm, tad krietni interesantāk (man!) būtu atrast nomaļu un netīru bāru ar televizōru un noskatīties spēli tur – uh, autentikai jābūt! Kaut gan stadiōns, protams, arī…
Un nebīsties no atkritumiem, atkritumi ir tavi draugi, tās ir dzīvības pazīmes un zemē samestas salvetes ir pilnīgi normālas.
Pinte craft alus ar olīvītēm un popkornu iekš Napar BCN. Priekā!